Kāds "jo?"?
Stāsti par karali Arturu ir tikai pasakas - tāpēc tie nav jāņem nopietni.

Kāds ir tavs pamatojums tās uzskatīt par "tikai pasakām" ? Argumenti ? Avoti ? Pētījumi ?

Pētījumi - kaut vai šeit:
http://www.arthuriana.co.uk/

Kā redzams Arturs nav nekas vairāk par leģendu - tāpēc stāstus par viņu nedrīkst izmantot lai spriestu par reālo dzīvi.

Militārās operācijas plānojot arī neviens neņem par piemēru filmas par Rembo...

Ja tās ir tikai Jūsu domas studējot, tad man tikai ir viens jautājums. Tiesību pamatu pamats ir vienādas tiesības un likums visiem, vai ne? Tad kādas tiesības ir šaurai cilvēku grupai izlemt manā vietā? Kurš būs tas, kurš noteiks vai es esmu "pareizs" vai "nepareizs" pilsonis?
Lai arī pats esmu nacionālists, tomēr nesaprotu, kā cilvēks ar jurista diplomu var noniecināt cilvēka pamattiesības. Turklāt latvieša pamattiesības savā zemē. Lūdzu precīzi izskaidrot ar ko cilvēks ar augstāko izglītību ir labāks par cilvēku ar vidējo izglītību? Tik nesakiet ka pirmais ir gudrāks par otro un tapēc Jums(augsti izglītotajiem) ir tiesības lemt par manu vai kāda cita indivīda likteni.
Īstenībā ķer kreņkis par šāda veida izteikumiem, ņemot vērā ka Jūs esat VL biedrs un iespējams(īsti nezinu) deputāta kandidāts. Mīnus viena balss VL.

Tautieti, manā skatījumā tiesību pamats ir nevis vienādas tiesības visiem, neatkarīgi no tā, cik un kādus pienākumus kurš gatavs uzņemties, bet gan optimāls līdzsvars starp 2 principiem:
- tevis minētais visiem vienādu tiesību princips un
- lielākas tiesības saņemt tiem, kuri grib un var vairāk dot.
Šajā diskusijā neviens nav paudis kaut ko, ko viņš piedāvātu kā absolūtu patiesību, runa ir tikai par meklējumiem, kā lai atrod šo zelta vidusceļu. Jebkurš, pat visideālākais likums vienmēr būs netaisns attiecībā pret kādu konkrētu cilvēku. Bet mehāniski visus novienādot - tā arī nav izeja.

Man Jāņa pārdomas par pilsonību atgādina Roberta Heinleina zinātniskās fantastikas romānu Starship Troopers. Sk: http://en.wikipedia.org/wiki/Starship_Troopers. Bija arī filma ar tādu pašu nosaukumu.

Lūdzu pācelt to, ko tagad uzrakstu, uz atbilstošu nodaļu.
Par prezidenta lielāku varu jeb "tautas vēlētu" prezidentu.
Patiesība ir vienkārša - to grib tie, kuŗi grib atņemt tautai tiesības atlaist Saeimu. Nupat iebridu rusdelfos, izlasīju vienu rakstu, un tur tā "āža kāja" līda laukā. Ne velti šo ideju tā atbalsta PLL...
Bet no iesākuma tas, kā jau parasti, ir izdomāts attiecīgā Kremļa iestādē, kuŗa "nodarbojas ar Latvijas jautājumiem".
Nedrīkstam atkāpties no Latvijas Republikas Satversmes! Tā mūs sargā!

Divu, pat vairāku līmeņu pilsonība jau tagad ir un strādā...
Kam vairāk piķa vai kādas citas ietekmes, tas kopā ar līdzīgiem dala valsti, kā prot tā vada, utt. Pārējie iet uz vēlēšanām un sapņo par gaišu nākotni...

Iesaku mazliet vairāk pastudēt tiesību filozofiju. Cilvēka pamattiesību jomā ir bijuši ļoti dažādi ideju strāvojumi. Vēl līdz pat 20.gs. sākumam daudzās valstīs vēlēšanu tiesībām bija, piemēram, mantas cenzi. Jāsecina, ka universālas cilvēktiesības ir tikai 20.gs. ieviesta tiesiska prakse, kuras filozofiskais pamatojums attīstījās pakāpeniski. Attiecībā uz politiskajām tiesībām šāds universālisms, manuprāt, ir diskutabls. It sevišķi nacionālisma ideoloģiskajā kontekstā.

Kā jau teicu, šis vairāk bija domāts temats pafilozofēšanai par tēmu. Žēl, ka daži cilvēki nespēj domāt abstraktās kategorijās un visu reducē uz šodienu un šodienas situāciju.

Abstrakti vai nē, tomēr vai pēdējo 100 gadu vēsturē ir pietiekami veiksmīgi piemēri, kad šāda veida "atlase" būtu beigusies ar panākumiem, nevis teroru?

Nav jau runa par "teroru", bet gan par atsevišķu cilvēktiesību jomu - tiesībām vēlēt tautas priekšstāvjus. Piekritīsi taču, ka šobrīd, kad vienāds balss svars ir gan universitātes profesoram, gan pēdējam bomzim, kas savu balsi atdod par vienu polšu, īsti nav pareiza. Ņemot vērā, ka ne visi sabiedrības locekļi ir politiski izglītoti un saprotoši (un visticamāk arī nebūs), šāda situācija dod lielas priekšrocības populistiem un negodīgiem naudas-maisiem.

Valstu konstitucionālās sistēmas attīstās. Nevajag domāt, ka šobrīd vairumā valstu eksistējošās sistēmas ir kāda pilnība. Kāpēc lai mēs nevarētu piedāvāt modeli kvalitatīvi jaunam valsts konstitucionālās sistēmas modelim? Vienā no jomām (tiešā demokrātija biežu referendumu ceļā) varam ņemt par piemēru Šveici. Noteikti ir arī citas valstis, kurās kāds no konstitucionālajiem tiesību institūtiem ir pārāks par citur esošajiem. Vienkārši jāvērtē un jādomā, nevis, kā strausiem jāiebāž galva smiltīs, domājot, ka sasniegta pilnība.