Biedrība «Latvietis» nosūtījusi vēstuli Valsts prezidentam V. Zatleram par viņa plānoto braucienu uz 9. maija svinībām Maskavā.

2009. gada 18. aprīlī viņsaulē aizgājis Kārlis Rebiņš.

Kārlis dzimis 1924. gada 10. septembrī Sēlijā, 18 km no Daugavpils Vecsalienā, Salienas pagasta «Sudrabos». Tolaik Rebiņu ģimene apsaimniekoja 24 ha lielu paraugsaimniecību, kas izpelnījās atzinības balvu, ko Latvijas Valsts prezidenta uzdevumā pasniedzis Zemkopības ministrs Jānis Birznieks.

1940. gadā okupanti pārtrauca latviešu zemnieku mierīgo dzīvi.

Sākās Otrais pasaules kaŗš. Rebiņu ģimenei izdevās pārdzīvot Baigo gadu. Tēvam gan šajā laikā nācās slēpties mežā.

1942. gadā Kārlis kopā ar brāli iestājas vācu vilcienu apsardzes dienestā, bet 1943. gadā viņš jau ir Latviešu leģiona 19. divīzijas kaŗavīrs. Seko kaujas Tīreļpurvā, Kurzemes cietoksnī, Vācijā, cīņas Dienvidslāvijā pret Tito partizāniem, amerikāņu gūsts.

Pēc atbrīvošanas no gūsta un dažiem Vācijā pavadītiem gadiem 1951. gadā Kārlis Rebiņš kopā ar savu brāli Zigfrīdu Rebiņu izceļo uz Ameriku, kur pavadīts gandrīz viss darba mūžs, nodibināta ģimene, pasaulē nākušas divas meitas.

1994. gada 16. oktōbrī Kārlis ar savu sunīti atgriezās dzimtenē. Tukuma rajona Džūkstes pagastā viņš nopirka māju – «Vārpas». Savas «Vārpas» viņš ļoti pamatīgi restaurēja un pārbūvēja, tā izpelnoties pašvaldības uzslavu.

Viņš mira «Vārpās» 18. aprīlī 85 gadu vecumā.
...
Kārlis Rebiņš bija Latvijas patriots, viņš vienmēr cīnījās par taisnību. Pie savas mājas Lakresčentā viņš bija izkāris Baltijas valstu karogus un plakātus, pieprasot brīvību Latvijai, Lietuvai, Igaunijai.

Dzīvojot ASV Kalifornijas štatā, viņš bieži viens ar sunīti demonstrēja pie pasta ēkas. Varbūt tāpēc kaimiņi K. Rebiņu uzskatīja par dīvaini, taču viņš bija pārliecināts, ka arī viens ir kaŗotājs.

Tie, kuri pazina K. Rebiņu, atceras viņu kā pārliecinātu un nelokāmu latviskas Latvijas patriotu. Viņš bija drosmīgs, savos uzskatos atklāts un tiešs.

K. Rebiņš aktīvi darbojās un financiāli atbalstīja latviskas un patriotiskas organizācijas un to preses izdevumus.

K. Rebiņš bija nesavtīgs un izpalīdzīgs latvietis. To zina jebkurš, kurš kaut reizi ticies ar viņu.

Kārlis Rebiņš par personiskiem līdzekļiem iegādājās Latvijas Valsts sarkanbaltsarkanos karogus un dalīja tos savā dzīvesvietā kaimiņiem.

Ar savu dzīvi, nostāju un darbību Kārlis Rebiņš ir kļuvis par paraugu daudziem latviešiem.

Biedrība «Latvietis» ir sākusi veidot Kārlim Rebiņam kapa pieminekli. Biedrība ir noslēgusi līgumu par kapa pieminekļa izveidi ar tēlnieku Uldi Sterģi.

Piemineklis būs ovālas formas ar uzrakstu «Latvis» pieminekļa apakšā – «Kārlis Rebiņš», zemāk dzimšanas un miršanas gadi.

Šis piemiņas akmens būs kā pateicība un cieņas apliecinājums Kārlim Rebiņam no visiem tiem, kam rūp Latvija.

Biedrība «Latvietis» aicina Jūs financiāli palīdzēt izveidot un uzstādīt pieminekli Kārlim Rebiņam. Jūsu ziedojums būs ne tikai financiāla palīdzība, bet arī attieksmes apliecinājums.

Ziedojumu lūdzam pārskaitīt ar norādi – Kārļa Rebiņa piemineklim, Biedrībai «Latvietis», Reģ. Nr. 40008041628, Norēķinu rēķins: Latvijas Hipotēku un zemes banka: kods LHZB 22, IBAN LV75LHZB1000018217002, juridiskā adrese: Upes ielā 2a, Garkalnes novads, Rīgas rajons, LV–2137

Ziedotās naudas pārskaitīšanas termiņš līdz 2010. 30. jūnijam.
Piemiņas akmens izmaksa – 600 Ls
Transporta un uzstādīšanas izdevumi – 300 Ls

Piemiņas akmens atklāšanas datums – 2010. gada 1. jūlijs. Ceram, ka arī Jūs piedalīsities pieminekļa atklāšanā.
.....
Aicinām atbalstīt Kārļa Rebiņa pieminekļa izveidi, arī Jūsu latiņš liecinās par attieksmi pret latviskām vērtībām.

Biedrība «Latvietis»

1942. gadā Kārlis kopā ar brāli iestājas vācu vilcienu apsardzes dienestā, bet 1943. gadā viņš jau ir Latviešu leģiona 19. divīzijas kaŗavīrs. Seko kaujas Tīreļpurvā, Kurzemes cietoksnī, Vācijā, cīņas Dienvidslāvijā pret Tito partizāniem, amerikāņu gūsts.

Radioraidījumu cikls «Būt latvietim»

2010. gada 26. jūlijā un katra mēneša pēdējā pirmdienā 18.00 radio «Merkurs» 1485 kHz klausāmies biedrības «Latvietis» raidījumu ciklu «Būt latvietim». Iespējams klausīties arī tīmeklī, uzklikšķinot uz «Radio Merkurs» logotipa.
Šajā raidījumā:

Iedomājies, ka tavā priekšā tiek atvērtas durvis un tu ieej plašā noliktavā, kur atrodas visdažādākās mantas. Te ir gan darba rīki un ieroči apģērbs un apavi, ēdieni un dzērieni, rotas lietas, sporta preces un visdažādākā sadzīves technika. Viss tas tev nākotnē var lieti noderēt. Un tev saka: «Ņem no tā visa tik, cik vien spēj panest! Nekādu ierobežojumu nav. Arī jāmaksā par to nekas nav. Tas, ko tu promejot paņemsi sev līdzi, turpmāk piederēs tev un nevienam nebūs tiesību to atņemt.»

Jebkuŗa mācību iestāde – skola, kolledža, institūts, akadēmija, savā ziņā ir šāda vērtīgu mantu noliktava. Tikai šeit neglabājas materiālas lietas, bet garīgas vērtības. Būt par skolēnu vai studentu – tas nozīmē, ka tev ir dota vienreizīga iespēja paņemt no šīs dārgumu krātuves tik, cik vien tu spēj «panest». Un šīs lietas nav mazsvarīgas. Tās ir jaunas zināšanas, jaunas prasmes, jauna informācija. Tā ir tavu garīgo spēju jauna attīstības pakāpe. Tie ir darba rīki un ieroči, kuŗus nākotnē izmantos tavs prāts, lai cīnītos par vietu zem šīs saules. Sen pagājuši tie laiki, kad kaut ko vērā ņemamu dzīvē varēja izcīnīt tikai ar fizisku spēku un lielu rungu rokā. Mūsdienās personisko labklājību un vietu sabiedrībā izcīna ar garīgiem ieročiem un garīgiem darba rīkiem. Ja tev ir zināšanas un prasmes par ko citi ir gatavi maksāt naudu, darba tirgū tu izvirzīsies priekšā simtiem un varbūt pat tūkstošiem sev līdzīgo. Jo lielāku naudu par tavām zināšanām un prasmēm kāds gatavs samaksāt, jo vairāk tu pārspēj citus.

Gandrīz katru dienu tev no vecākiem un skolotājiem nākas dzirdēt apnicīgus mudinājumus mācīties, bet šeit un tūlīt nekādu īpašu labumu no šīs mācīšanās tu neizjūti. Jo tiem, kas ignorē paidagogu prasības un nemācās, ir tādas pašas skolēnu tiesības un vieta klasē kā apzinīgajiem. Arī pati mācīšanās ir gaŗlaicīga, nogurdinoša, grūta, bet apkārt ir tik daudz pievilcīgāku, interesantāku un kārdinošu lietu. Vai gan kāds brīnums, ja tev rodas iekšējs protests un neapmierinātība ar šādu stāvokli? Un šis protests vēršas vispirms jau pret tiem, kuŗi aicina nodarboties ar šo apnicīgo mācīšanos. Tā rodas jaunieši, kas demonstrātīvi ignorē skolas kārtības noteikumus un neklausa ne skolotājus, ne savus vecākus. Viņi smēķē, lieto alkoholu, narkōtikas, nemācās, piedalās dažādās kriminālās aktīvitātēs, bēg no skolas, klaiņo. Pašiem viņiem liekas, ka ar šādu rīcību viņi kādam ir metuši izaicinājumu, apliecinājuši savu pārākumu pār sabiedrības morāles normām, «stulbajiem likumiem», ieriebuši, iespītējuši «apnicīgajiem skolotājiem». Bet tā tas nav. Īstenībā viņi ir izdarījuši tieši to, ko no viņiem gaida un uz ko viņus visu laiku slepeni virza. Viņi ir atteikušies no sev nākotnē tik noderīgajām zināšanām. Jā, viņi to ir izdarījuši nedaudz asākā formā, kā citi, bet vienalga, tā ir labprātīga izstāšanās no spēles, to pat tā īsti neuzsākot. Tā ir atteikšanās no savām nākotnes iespējām citiem par labu, jo tā ienesīgā vieta sabiedrībā, ko katrs šāds jaunietis būtu varējis ieņemt, jau nepaliks tukša.

Tādi esam mēs un tāda ir sabiedrība, kuŗā mēs dzīvojam. Ko darīt? Mācīties par spīti visam! Ja kaut kas tev sagādā grūtības, tad tas ir vēl viens pamudinājums, lai tu to paveiktu. Visā pasaulē ir tikai viens vienīgs cilvēks, kuŗš šajā lietā tik tiešām var tev palīdzēt. Un viņa rīcībā ir daudzas iespējas, kuŗas var un vajag izmantot. Šis cilvēks esi tu pats.