kalvis

Nekas tāds nebūtu iedomājams pie boļševikiem!



Viss jau ir jauki, bet no daudziem latviešu nacionālistiem ir skanējis tas, ka 16. marts ir sava veida "nepakļaušanās" diena. Līdzīgi arī 9. maijā krievvalodīgie arī izrāda sava veida solidaritāti, nepakļaušanos utt. Tādā kontekstā tie antisemītiskie plakāti būtu jāuztver kā sava veida politiskā manifestācija, jo nav noslēpums, ka starp protestētājiem 16. martā ir pietiekoši daudz ebreju. Redzies, ja jau Satversmē ir pieminēta vārda brīvība, tad tā ir jāievēro.

Mēs nekarojām, jo mūsu līderi izvēlējās pakļauties Maskavas spiedienam. Vācieši deva latviešiem to ko nedeva latviešu līderi - iespēju cīnīties kara laukā. Šodien mēs pie katras iespējas tēlojam cietējus, bet vai Latvijas okupācijā 1940. gadā nav arī latviešu vainas?

Nu Kalvīša vaina krīzē ir stipri vien tiešāk saistīta. Protams, ka netieši pati tauta ir vainīga, bet iespējams, ka vainīgi ir mūsu gēni.

Kas par muļķībām! Mūsu iedzimtību nevainojiet, kur visu nosaka svešie.

Kartiņa izskatās smuki. Bet no otras puses jāteic, ka Reichskomissariat Ostland nepieļāva nekādas Latvijas valstiskuma izpausmes (pat ne tādu butaforiju, kāda bija Latvijas PSR padomju laikos).



Vārda brīvība ir ok, bet vai ar organizētājiem nesaskaņotiem protestētājiem vajadzēja doties iekšā Daugavas vanagu rīkotā pasākumā un pie Doma baznīcas rādīt plakātus, kuri galīgi neatbilst tam vēstījumam, kuru pauda karavīru atceres pasākuma rīkotāji? Pat ja likumīgi - tad šāds U.Freimaņa izgājiens izskatās vismaz neētiski. Ja nu kādam par ebrejiem ir kas sakāms - tad var atrast piemērotāku laiku un vietu. Darīt to tieši jūtīgajā 16.martā man izskatās pēc kaitniecības. Kas palīdz visiem tiem demagogiem "antifašistiem", kuri leģiona atceri uzskata par holokausta zaimošanu un ko tik vēl ne.



Ja 1940.g. vasarā bija kaut kādas cerības aizstāvēt Latvijas austrumu robežu, tad, zinot Lietuvas piekāpšanos (arī tādēļ, ka viņiem apsolīja Viļņas apgabalu, ko PSRS bija atņēmusi Polijai), bija vēl 350km dienvidu robeža ar Lietuvu. Es vismaz nevaru iztēloties nekādu reālu stratēģiju kā sekmīgi cīnīties abos virzienos vienlaikus - pie tam ar tankiem bruņotu pretinieku. Tātad - toreizējie līderi nevis izvēlējās pakļauties Maskavas spiedienam, bet viņiem citas iespējas nebija.

Ja jau par "vainu" runājam - tad nacistu režīms bija tas, kas slēdza Ribentropa-Molotova vienošanos. Un tas notika labu laiku pirms latviešus piespiedu kārtā mobilizēja (kas attiecībā pret okupētu teritoriju pats par sevi ir pret kara vešanas likumiem). Saliekam abus nacistu noziegumus kopā un sanāk, ka viņi "deva iespēju cīnīties kara laukā" - turklāt pret ienaidnieku, kuram viņi mūs pirms tam bija veiksmīgi iztirgojuši. Neizklausās pārliecinoši.

Tomēr fakts ir un paliek, ka salīdzinot abus šausmu un ļaunuma režīmus, LATVIEŠU TAUTAI (!) vācu okupācija bija salīdzinoši vieglāka (cik nu tas vispār varēja būt "viegli"). Tai pat laikā svinēt nevienu no tām nav absolūti nekāda pamata, bet nosacīti "atzīmēt" to, ka no Latvijas teritorijas tika aizdzīts PSRS karaspēks, neviens nevar liegt.

Starp citu, var tikai atkal atkārtot, ka vāciešiem atkāpjoties prom bēga arī daudzi no latviešu inteliģences. Tātad varam gandrīz droši teikt, ka latviešu inteliģencei lielākās šausmas sagādāja jau doma vien, ka krievu laiki varētu atgriezties.

Var, protams, teorētiski spriest par to, kas būtu noticis Latvijā, ja vācieši būtu uzvarējuši karu. Ļoti iespējams, ka gala iznākums būtu bijis daudz šausmīgāks, ja ņem vērā dažādus publicētus materiālus un tā laika plānus. Taču vēsturē, lai neiebrauktu galīgā grāvī, tomēr pamatā jāturas pie faktiem. Faktiski krievu okupācija atveda izsūtīšanu, nacionalizāciju, "čekas kambarus", 50 gadu dzelzs priekškaru. Vācu okupācija atveda nacismu, bet pret latviešu tautu tas nepaspēja iedarboties katastrofāli.

Lai spriestu par to kas būtu ja vācieši būtu uzvarējuši vispirms vajag reālistisku variantu KĀ viņiem tas būtu bijis iespējams (Derības šķirsta un/vai Svētā Grāla atrašana gan neies cauri).
No tā tad arī varētu izsecināt kā būtu tālāk.

Vismaz es nevienu reālistisku variantu neredzu - nu nav iespējams uzvarēt karu pret visu pasauli + vēl ja pretiniekam ir kodolieroči. Pat ja vāciešiem kkādā veidā izdotos 1945ajā gadā noturēt abas frontes, tad viņiem varētu vnk uzsviest pāris atombumbas un ar to arī viss beigtos...

Loģiski ka vācu okupācija bija vieglāka - tā ilga tikai 3 gadus, bet padomju 50;
Bet ar šiem 3 gadiem pietika lai izkautu bezmaz vai visus Latvijas ebrejus - vari tad arī to 'nosacīti' atzīmēt...

Eh, nu kā nesaproti, ka 1 gada Padomju okupācija no 1940.-1941.gadam bija šausmīgaka par 3 gadiem vācu režīmā. Tur jau tā lieta!

Eduard,
Bet vai skaitļi to atbalsta (1940.-41 pret 1941-1945)? 15000 deportēto, pārsimt nošauto līdz 1941.gada 1. jūlijam, bet pēc tam -- līdz pat 80 000 ebreju iznīcināšana (Latvijas pilsoņi), tad leģiona kaujās kritušo (desmitiem tūkstošu), tad uz Reihu darbā aizvestie.

Tāpēc jau es rakstīju, ka vācu okupācija bija labvēlīgāka tieši latviešu tautai. Protams, ebrejiem (arī Latvijas pilsoņiem) tas nozīmēja katastrofu.

Kaujas laukā kritušos nevar mest vienā katlā ar apzināti nobendētajiem. Tad drīzāk ir jārēķina, cik latviešu krita Leģiona rindās un cik, karojot Sarkanajā armijā.

Jāni,
Kā nu uz to skatās. Mobiizēti un izmantoti kā lielgabalu gaļa abās pusēs. Protams, man liekas, ka PSRS kaujas laikā vairāķ šķiedās ar dzīvībām, bet vācieši daudz neatpalika. Ar ebreju izkaušanu (Latvijas pilsoņu un ebreju, patvēruma meklētāju, kas bija Latvijas aizgādniecībā) jau skaitliski tika pārsniegts Baigais gads. Skaidrs, ka vāciešu ienākšana atlika padomju teroru līdz 40. gadu beigām un tad jau skaitļi izlīdzinās.

Nezinu vai te jau nebija ievietota šī saite, bet ļoti interesantu viedokli par šo gājienu pauda A. Kiršteins savā blogā http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/bl ... -hameleoni