Reku nejauši atradu kādu vecu un interesantu rakstu, kurš brīnumainā kārtā bija vēl saglabājies gūgles kešatmiņā. 
Pat ja Ādolfs Hitlers cilvēces vēsturē būtu iegājis tikai ar saviem seksuālajiem piedzīvojumiem, diez vai tie izraisītu cieņu. Viņš esot mīlējis gūt baudu, guļus zemē saņemot spērienus no sievietes vai arī liekot tai nokārtot uz sevis dabiskās vajadzības. Vairākas Hitlera mīļākās izdarīja pašnāvību, tik tālu viņas noveda neordinārās fīrera prasības.
Par to, ka Ādolfs Hitlers bija ārkārtīgi dīvaina persona, nav šaubu. Viņa hipnotiskās runas bieži vien noveda sievietes līdz orgasmam. Kāds apkopējs no Minhenes esot liecinājis, ka reizēm saietu laikā sievietes neesot spējušas savaldīt urīnpūsli un viņam nācies apslaucīt visus pirmo rindu sēdekļus.
Homoseksuāļi savukārt ir pārliecināti par to, ka Hitleram patikusi viena dzimuma mīlestība. Gandrīz visi viņa miesassargi, gluži tāpat kā visai nacistu "spicei", bija geji. Dažādi avoti apgalvo, ka patiesībā Hermanis Gērings bijis transvestīts (Sokurovs pat uzņēma filmu, kurā šo personu spēlēja sieviete). Fīrera padomnieka Rūdolfa Hesa iesauka bija "freilene Anna", bet Hitlera sens draugs, starp citu, gejs, Ernsts Rems, par Hitleru runāja kā par "vienu no mūsējiem".
Pavisam drīz pēc "Garo nažu nakts", kas atņēma dzīvību ne tikai Remam vien, Vācijā sākās plaši homoseksuāļu aresti. Jaunpieņemtais likums aizliedza vīriešiem pieskarties citam vīrietim "divdomīgā veidā". Gejiem lika piešūt pie apģērba rozā zvaigznes, liela daļa to nēsātāju (vairāk nekā viens miljons cilvēku) gāja bojā koncentrācijas nometnēs. Ko Hitlers ar to gribēja teikt?
Kā liecina hronika, viņam bija ļoti sievišķīga gaita un žestu valoda. Tikai Lenija Rīfentāle, kļuvusi par galma fotogrāfi un kinohronisti, (pēc baumām, arī fīrera mīļākā), sāka viņu fimēt no apakšas, tā padarot stāvu vīrišķīgāku un veidojot mītiska varoņa tēlu. Amerikāņu virsnieki jokoja, ka ar tik sievišķīgu gaitu Vestpointā viņu nekādi neņemtu. Hitlera nelāgais ieradums ķerties pie vēdera apakšdaļas, kā mēģinot to pasargāt, radīja joku par to, ka viņš slēpj pēdējo reiha orgānu, kās vēl "nav pie vietas".
Jau II pasaules kara laikā Hārvardas universitātes psiholoģijas klīnikas zinātnieki savāca visus iespējamos materiālus, kas par Hitleru bija publicēti presē, kā arī aptaujāja neskaitāmus aculieciniekus, kuri to pazina personīgi. Doktora Voltera Langera vadībā tapa pētījums par Hitlera seksuālo dzīvi, kurā liela nozīme bija viņa bērnībai.
Kad 1885. gadā Annai Marijai Šiklgrūberei piedzima ārlaulības dēls Ādolfs, viņa jau bija zaudējusi trīs bērnus, tāpēc jo vairāk pieķērās jaundzimušajam. Ādolfs jau sen vairs nebija mazulis, bet māte viņu joprojām baroja ar krūti. Mātes pārspīlētā pieķeršanās Ādolfam vēl vairāk pieauga, kad nomira vēl viens viņa brālītis Edmunds, bet jaundzimusī māsiņa Paula izrādījās plānprātīga. Klārai Ādolfs bija viss. Viņš arī vēlāk neslēpa, ka ir "memmesdēliņš", pat tad, kad pieminēja māti politiskajā traktātā "Mein Kampf".
Pirmos 17 dzīves gadus Ādolfs regulāri vēroja mātes bezierunu pakļaušanos despotam tēvam, kurš sievu nežēloja, reiz, atgriezies pēc iedzeršanas, viņš to dēla acu priekšā pat nežēlīgi izvaroja. Tēva nāve 1903. gadā nereģistrētajai ģimenei atnesa mieru. Taču drīz vien Klāra saslima ar krūts vēzi. Kaut arī mīlēja māti, Ādolfs tomēr nolēma doties uz Vīni, lai iestātos daiļo mākslu akadēmijā, un atkal satika māti tikai neilgi pirms nāves.
Tai laikā pēdējos desmit dzīves gadus vadošā Austroungārijas impērija bija guvusi izvirtības midzeņa slavu. Īpašu nosodījumu izpelnījās Špitelbergases sarkano lukturu rajons, kur aiz logiem klientus vilināja puskailas prostitūtas. Antisemītisma uzliesmojums lika daudzām jaunām ebrejietēm meklēt šai rajonā iztikas līdzekļus, turklāt izvairīties no veneriskajām slimībām tur bija praktiski neiespējami. Sifilisu noķērusi prostitūta bija spiesta strādāt vēl vairāk, lai nopirktu ārsta izziņas. Jaunos cilvēkus saslimšana ar triperi vai kādu citu niezīgu kaiti īpaši neuztrauca. Jaunais Šiklgrūbers nebija izņēmums.
Jau tai laikā viņa seksuālās fantāzijas draugiem šķita dīvainas. Tā Gustls Kubičeks atcerējās, ka Ādolfs četrus gadus viņam stāstījis, ka mīl kādu Stefāniju Jansenu, kaut ne reizi tā arī meiteni neuzrunāja. Mīlētājs bija ieņēmis galvā, ka pazīšanās nozīmētu tūlītējas laulības, kam viņš nebija gatavs. Topošais fīrers veltīja Stefānijai dzejoļus un reiz, iedomājies, ka viņa it kā esot uz šo sadusmojusies, pat draudēja padarīt sev galu. Vēlāk Kubičeks uzzinājis, ka pašnāvības plāns bijis izstrādāts līdz mazākajam sīkumam, bet viņam bijusi atvēlēta liecinieka loma. Agrākais draugs vēlāk pieļāva, ka šādas fantāzijas, iespējams, palīdzējušas Ādolfam masturbēt.
Hitlera biogrāfijā ir gadu ilgs baltais plankums, iespējams, ka tai laikā viņš ārstējies no sifilisa, taču acīm redzami neveiksmīgi. Vienlaikus viņš esot izvairījies no sieviešu sabiedrības. "Divu gadu laikā man bija tikai divas draudzenes - skumjas un trūcība," viņš vēlāk rakstīja. Nav brīnums, ja pavēro Hitlera tā laika uzņēmumus - kārnas kājas pusgarās biksēs, plati gurni, šauri pleci un iekritis krūšukurvis, ko vēlāk slēpa mundiera polsterējumā. Turklāt apģērbs ne vienmēr bija tīrs, tāpat kā nagi.
Klīst baumas, ka tolaik Hitleram bijuši vairāki homoseksuāli partneri, iespējams, ka tās palaiduši viņa politiskie oponenti, taču ir kāds īpašs gadījums. Kaut par drošsirdību kaujas laukā viņš izpelnījās divus dzelzs krustus, dienesta pakāpē Hitleru nepaaugstināja. Iemesls - necienīgas attiecības ar kādu augstākstāvošu virsnieku, kā sakarā viņš pat esot nonācis kara tribunāla priekšā. Vēlāk šo faktu gestapo noklusēja un dokumentus iznīcināja.
I pasaules kara laikā Hitlers saindējās ar angļu gāzēm, kā rezultātā pat uz laiku zaudēja redzi un cieta no halucinācijām. Doktors Edmunds Forsters to uzskatīja par psihopātiskās histērijas simptomiem, kas savukārt bija saistīta ar sifilisu, kas tolaik jau iegāja otrajā stadijā.
Pēc kara Hitlers apmetās Minhenē (vispāratzītā veneroloģijas centrā), kur galvenokārt apmierināja sevi pats. Ja var ticēt viņa draugu atmiņām, viņa istaba esot bijusi pornogrāfisku žurnālu pārpildīta, nav trūcis arī ilustrētu "Tikumu enciklopēdijas" un "Erotiskās mākslas" sējumu. Vienlaikus, aizrāvies ar glezniecību, viņš apmeklēja mākslas akadēmiju, kur varēja lieliski mielot acis ar kailajām modeļu figūrām.
Tomēr, par spīti necilajam izskatam, Hitleram netrūka seksuālās pievilcības, kā gan citādi viņš būtu spējis apmāt tik daudz sieviešu. Līdz seksa simbolam tomēr bija tālu. Kaut kājeles slēpa zils uzvalks, seju kropļoja nervu tiks - viņam raustījās viens mutes kaktiņš. Ejot viņš ik pa brīdim meta uz augšu labo plecu, vienlaikus raustot kreiso kāju. Daudzi vēlāk atcerējās viņa briesmīgo ķermeņa smaku, meteorisms viņu mocīja kopš bērnības. Hitlers pastāvīgi dzēra absorbenta tabletes un pēc iespējas retāk ēda gaļu, lai mazinātu smaku.
Publiskos saietos viņš bija garlaicīgs līdz brīdim, kad runa sākās par politiku. Vienā mirklī uzbudinājies, viņš strauji žestikulēja, spalgā balss neļāva nevienam sevi pārtraukt, tā vien likās, ka ar kaismīgām runām viņš noveda sevi līdz orgasmam. Īpaši tas ietekmēja pavecākas dāmas, kuras tūliņ pat ziedoja partijas vajadzībām savas dārglietas. Dažas pat nonāca tik tālu, ka bija nepieciešama ārsta palīdzība, kāda kundzīte esot pat mēģinājusi norīt sauju grants, uz kuras nupat bija stāvējusi fīrera kāja. Tādām kā viņa Hitlers bija dievs. Viņas ziedoja naudu un vērtslietas, bija gatavas likties ar vadoni gultā, tomēr maz ticams, ka Hitlers riskēja kādu dievinātāju aplaimot ar sifilisu. Kundzītes saprata, ka atklāti atbalstīt tik bīstamu organizāciju kā Nacionālsociālistu partija būtu neprāts, tāpēc deva naudu personīgi Hitleram. Tā auga viņa bagātība.
Runājot par reālu miesisko baudu, faktu ir maz, visdrīzāk Hitlers tā arī ilgi sargājās stāties sakaros, viņam pietika ar, piemēram, maršēšanu autobraucēja sievas Elizabetes Bihneres priekšā, vienlaikus šaustot sevi ar pletni, kas bija izgatavota no degunradža ādas.
Tomēr ar jaunākām meitenēm tik labi negāja. Minhenes laiku dienasgrāmatās viņš sevi dēvēja par Herr Wolf, aprakstīja dzīšanos pakaļ skuķiem. Viņa izredzēto skaitā bija "izcilā Vācijas sieviete" Helēna Behšteina un viņas meita Lote; Riharda Vāgnera radiniece Vinifreda Vāgnere no Anglijas un daudzas citas. Mīci Reiteri Ādolfs tiktāl nobiedēja, ka, apsolījusi iziet pie viņa par sievu, vairāk kneā 20 gadus jaunākā meitene mēģināja pakārties kleitas jostā, taču brālis viņu izglāba. Līdz izmisīgajam solim viņu bija novedis brīdis, kad Mīce redzēja, cik nežēlīgi Hitlers ar pātagu sita savu suni. Cita fīrera miļākā Sūzija Liptauere pakārās pēc pirmās kopīgās nakts.
Īpaša pētnieku uzmanība tikusi pievērsta Hitlera romānam ar māsasmeitu Heliju Raubali, kurai viņš lika mesties ceļos, lai pats kaifotu, pētot viņas ģenitālijas. Viņam bija svarīgi redzēt visu un sagaidīt brīdi, kad Helija sāks urinēt, lai gūtu orgasmu. 1929. gadā kāda doktora Randolfa rokās nonāca portfelis ar pornogrāfiska rakstura zīmējumiem, kuru autors bija Ādolfs Hitlers. Tajos Helija bija attēlota dažādās nepiedienīgās pozās, īpaši precīzi bija attēlotas intīmās detaļas.
Kamēr Helija naktīs sēdēja ieslēgta, topošais fīrers ar mierīgu sirdi viesojās pie citām jaunkundzēm. Daudz stundu pagāja fotogrāfa Heinriha Hofmaņa darbnīcā, kur pulcējās abu dzimumu homoseksuālisti. Hofmanis uzņēma erotiska rakstura filmas, kuras Hitlers ar prieku skatījās, vienlaikus izrādot uzmanību sešpadsmitgadīgajai saimnieka meitai. Vēlāk šo jaunkundzi apprecēja homoseksuālais hitlerjūgenda līderis Baldūrs fon Širahs, viņš arī Vīnes komendants.
Kādā 1931. gada rudens vakarā starp Heliju un Ādolfu izraisījās ass strīds, viņa lūdza atļaut braukt uz Vīni, taču Hitlers neparko nepiekrita. Nākamajā rītā Heliju atrada nošautu. Daži viņas nāvē vainoja Hitleru, taču pierādījumus atrast neizdevās. Gluži otrādi - Hitlers ne vien ilgstoši sēroja par Helijas nāvi, bet, par spīti aizliegumam iebraukt Austrijā, tomēr panāca īpašu atļauju un slepeni ieradās kapos neilgi pēc bēru ceremonijas. Vēl ilgi viņa kabinetā atradās pēc fotogrāfiajs izgatavota Helijas statuja.
Trešā reiha līdera personīgajā dzīvē netrūka aktrišu. Viņa interešu zonā pabija ne tikai "īstenās ārietes", bet arī angliete, amerikāniete un pat tik nīstās slāvu rases pārstāve - čehiete.
Drīz pēc tam, kad Hitlers sagrāba varu Vācijā, viņš uzaicināja uz reihskanceleju vācu kino zvaigzni Renāti Milleri, kuras izklaidēšanai nez kāpēc izmantoja stāstus par to, kā gestapo "izsit" atzīšanās. Kaut Millerei no tā sametās nelaba dūša, viņa tomēr atzinās, ka vēlas pārgulēt ar fīreru. Pavisam drīz abi jau bija guļamistabā, kur Hitlers nogūlās zemē akrisei pie kājām un lika tai viņam iespert. "Es esmu pretīgs un netīrs! Sit mani, sit!" viņš esot kliedzis. Šokētajai aktrisei tā arī neizdevās pārliecināt Hitleru celties kājās un nācās vien viņam iesist. Jo stiprāk Millere Hitleram sita un spēra, jo vairāk šis esot uzbudinājies. Vēlāk sarunā ar producentu Alfrēdu Ceisleru aktrise atzinās, ka tas nebūt neesot tas trakākais, ko viņa tonakt pieredzējusi, visu viņa nemaz neuzdrošinoties stāstīt. Drīz vien Millere izleca pa kādas Berlīnes viesnīcas logu un nositās.
Amerikāņu kino dīva Linda Baskvita savulaik apgalvoja, ka Hitlers viņai sūtījis sajūsmas pilnas vēstules, uazicinājis uz Berhtesgādeni, kur tolaik dzīvoja, un visvisādīgi centies tuvoties. "Tas bija patiesi riebīgi, no viņa nāca tāda smaka... Un viņš nemitīgi palaida gāzes. Tomēr skatiens viņam bija dīvaini caururbjošs," atzina aktrise. Viņai esot nācies spārdīt fīreru, kurš sādi guvis apmierinājumu. Baskvita tika vaļā no Hitlera tikai paziņojot, ka viņā ir daļa ebreju asiņu.
Viens no Hitlera raksturīgākajiem ieradumiem esot bijusi noslēgšanās klusās telpās ar jaunām nevainīgām meitenēm, lai ar tām apmierinātu savu iekāri. Viena no šādām meitenēm bija arī angļu lorda Redesdeila meita Junitija Mitforde, kurai itin labi izdevās Hitlera slimīgās psihes nomierināšana. Pirmajā II Pasaules kara dienā Junitija iešāva sev galvā, taču nāvi viņai nācās gaidīt vēl gandrīz desmit gadus.
Lenija Rīfenštāle, kura ar filmām "Gribas triumfs" un "Olimpija" (oficiālā lente par 1936. gada Berlīnes olimpiskajām spēlēm) pārvērta sievišķīgo un vārgulīgo Hitleru par āriešu rases dominējošās lomas personifikāciju, pēc II Pasaules kara kategoriski noliedza, ka būtu bijusi Hitlera mīļākā. Tomēr daudzi, kuri līdz tam bija atradušies tuvu fīreram, liecināja par pretējo. Abus sapazīstināja Gēbelss, kad Lenija bija vēl aktrise un par režiju pat nedomāja, jo bija pārliecināts, ka Rīfenštāles un Hitlera laulības pārvērstos nacisma propagandas augstākajā slavinājumā. Tomēr cerētais mīlas sakars izrādījās vairāk propagandistisks kā reāli miesīgs.
Pēc kara Rīfenštāle noliedza visu, it īpaši to, ka esot kaila dejojusi fīrera un doktora Puca Hanfštengla priekšā. Amerikāņu reportierim Badam Šūlbergam viņa atzinās: "Es nebiju viņa gaumē. Esmu pārlieku spēcīga un pašpārliecināta. Bet viņam patika tādas govis bez mugurkaula kā Eva Brauna."
Hitlers patiesi ticēja nordiskā skaistuma ideālam. FIB ziņojumos teikts, ka viņš daudzkārt pārgulējis arī ar dāņu skaistuma karalieni Ingridu Arvadu. Pirms kara viņai gan izdevās bēgt no Vācijas un pārcelties uz Ameriku, kur Arvada kļuva par jaunā kara izlūkošanas virsnieka Džona F. Kenedija, topošā ASV prezidenta mīļāko. 1960. gadā šo faktu savā labā izmantoja cits prezidenta kandidāts Lindons Džonsons.
Ar Evu Braunu Hitlers pirmoreiz satikās 1929. gadā, kad pavisam jaunā meitene strādāja par laboranti Heinriha Hofmana fotostudijā. Pirmais, ko Hitlers pamanīja, bija viņas kāju ikri. Tikko katoļu sieviešu ģimnāziju pabeigusī 17-gadīgā Eva bija vēl jaunava, maz par ko interesējās un viegli pakļāvās svešai ietekmei.
Hitlers bija 24 gadus vecāks par Evu un jau no paša sākuma citiem neļāva ar viņu pat dejot. Par mīlniekiem abi kļuva 1932. gada pavasarī drīz pēc Helijas Raubalas nāves. Spriežot pēc Braunas dienasgrāmatām, viņa Ādolfu dievināja, vienlaikus ciešot no sirdsapziņas pārmetumiem. Viņa neiedziļinājās abu seksuālajos piedzīvojumos, vien atzina: "Es viņam esmu īpašām vajadzībām".
Lai ko abi darītu kopā, Eva nejutās laimīga. 1932. gada 1. novembrī viņa izdarīja pirmo no vairākiem pašnāvības mēģinājumiem - drīz pēc pusnakts iešāva sev ar tēva dienesta revolveri, gandrīz trāpot miega artērijai. Evai tomēr izdevās izsaukt ārstu, kurš par notikušo informēja Hitleru. Ādolfs to iztulkoja savā manierē - Eva esot darījusi sev galu aiz mīlestības pret viņu. "Tagad man būs viņa jāpieskata, tas nedrīkst atkārtoties," paziņoja fīrers. Eva pilnībā nokļuva Hitlera varā, kas viņu darīja vēl nelaimīgāku.
Brauna pielīdzināja Hitleru Dievam, taču uzdrošinājās to atklāt tikai savai dienasgrāmatai. Ja Ādolfs atradās tai pašā pilsētā, kur viņa, un nedeva nekādu ziņu, meitene smagi pārdzīvoja. "Par ko man šīs ciešanas? Kāpēc liktenis saveda mani kopā ar viņu... Kāpēc nelabais mani nepaņem uz viņpasauli? Elle visdrīzāk ir labāka kā tas, kas ar mani notiek," viņa rakstīja.
No Heinriha Hofmana Eva Brauna uzzināja, ka Hitlers ir sameklējis viņai aizstājēju. "Viņu sauc Valkīra, un tā viņa arī izskatās, it īpaši kājas," konstatēja Eva. Jaunā favorīte visdrīzāk bija Vinifreda Vāgnere, slavenā "Valkīru lidojuma" komponista radiniece, vai Junitija Mitforde, kuras otrs vārds bija Valkīra. Abas minētās daiļavas bija gara auguma ar lielām krūtīm atšķirībā no sīkās Evas. "Pavisam drīz viņa Hitlera dēļ nometīs 30 mārciņas," Eva paredzēja. "Ja vien viņa nav no tām, kuras no pārdzīvojumiem pieņemas svarā."
1935. gada 28. maijā Brauna ar vēstules palīdzību paziņoja Hitleram, ka izdarīs pašnāvību, ja nesaņems atbildi līdz desmitiem vakarā. Atbilde nepienāca arī vēlāk. No rīta Eva norija divis dučus fanadorma tablešu un zaudēja samaņu. Šoreiz pašnāvnieci izglāba māsa Elza.
Aptuveni tai pašā laikā Brauna iepazinās ar venērisko slimību speciālistu doktoru Teo Morelu, kurš kļuva par Hitlera privātārstu un palika šai postenī līdz pat fīrera un Evas pašnāvībai. Pēc Morela teiktā ir zināms, ka viņam nācās ārstēt Hitleram kājas ekzēmu, kas ir tipisks sifilisa izraisītās čūlas piemērs. Arī medikamentus, kurus izvēlējās Morels, parasti lieto sifilisa slimnieki.
Reiz Eva palūdza Morelu iešļircināt fīreram potenci vairojošas zāles, Morels izvēlējās orhikrīnu, taču lielas jēgas neesot bijis, un šo procedūru vairs neatkārtoja. Kara laikā, pārcēlusies uz villu Berhtesgādenā, Eva spēlēja priekšzīmīgas sievas lomu, taču arī tur viņa bija drīzāk ieslodzītā kā brīva mīļotā. "Viņš ir neiespējami greizsirdīgs," rakstīja diensgrāmatā Brauna.
Hitleram patika vērot Evu kailu sauļojamies un peldam. Reizēm viņš pats izģērba savu mīļāko, viņa nervozie pirksti padarīja Braunu traku. Fīreram esot paticis arī fotogrāfēties ar kailo Evu. Viņš bieži pats iemūžināja foto viņas pēcpusi dažādos neķītros rakursos, vienlaikus skaidrojot, ka gadījumā, ja uzņēmumi nokļūs svešās rokās, neviens viņu neatpazīšot.
Speciālo vienību komandierim Otto Skorceni Brauna stāstīja, ka Hitlers mīlējoties pat nenovilka zābakus, bieži vien līdz gultai viņi nav tikuši un atdevušies viens otram turpat uz grīdas. Ar vaginālo seksu viņi nodarbojās reti, jo šaurā Evas vagīna nebija tam piemērota. Tomēr Eva ļoti vēlējās bērnus un ļāva izdarīt sev vagīnas paplašināšanas operāciju, kas beidzās veiksmīgi, bet ķirurgs gan pazuda mīklainos apstākļos.
Jo tuvāk nāca kara beigas, jo nervozāks Hitlers kļuva. Reiz, uzzinājis, ka Himlers pārgājis Gēringa pusē, kurš pretendēja uz varu valstī pēc fīrera, Hitlers tā saniknojās, ka viņa sejas muskuļi sarāvās krampī. Sākās progresējošā paralīze, kas ir viens no sifilisa trešās stadijas simptomiem.
1945. gada 30. aprīlī Ādolfs un Eva norija indes ampulas un iešāva viens otram galvā. Kaut līķus aizdedzināja, krievu veiktā autopsija pierādīja, ka Hitleram tiktiešām bijusi tikai viena ola, taču neizdevās noskaidrot, vai viņš tāds piedzimis, vai arī zuadējis orgānu ķirurģiskā ceļā. Trešajai fatālajai sifilisa stadijai šāda operācija bija visnotaļ ierasta lieta.
Līdz ar fīrera bojāeju ap viņu vītās leģendas nenorima. 20. gadsimta 70-jos gados izplatījās runas par to, ka Hitleram esot meita, kuras māte ir šķēpa metēja Tillija Fleišere, kura 1936. gada Olimpiskajās spēlēs ieguva divas zelta medaļas. Fleišere vēlāk apprecējās ar Hitleram uzticīgo Frici Hozeru, kurš uzaudzināja Gizellu kā paša meitu. Jau pieaugusī Gizella apprecējās ar franču rabīna dēlu un pieņēma jūdu ticību.
Raksta tapšanā izmantotas Naidžela Kotorna grāmatas un interneta publikācijas.
Iesaku jums visiem pamēģināt!
